svētdiena, 2011. gada 3. aprīlis

Bailes un trīsas

Interesanti, ka gadījums mums piespēlējis tieši šobrīd lasīt grāmatu par Japānu, ņemot vērā, ka pēc nesenajiem traģiskajiem notikumiem Japānas vārds ir uz lūpām visai pasaulei.

Jāsaka gan, ja Amēlija Notombas grāmata "Bailes un trīsas" būtu bijis vienīgais avots, kas veido priekšstatu par Japānu, tas nebūtu visai glaimojošs. Par spīti autores apbrīnai un acīmredzamām zināšanām par japāņu kultūru, grāmatā ir jūtama tādā kā neliela vilšanās par to, ka bērnībā idealizētie un lolotie priekšstati par harmonisku, skaistuma principu un estētikas pārpilnu kultūru, nerealizējās pieaugušo dzīvē. Kaut arī tas ir daļēji autobiogrāfisks romāns, mums bija grūti noticēt dažām epizodēm. Likās, ka situācijas un notikumi ir pārspīlēti, padarīti groteski, lai uzsvērtu austrumu un rietumu kultūras atšķirību, lai padarītu sadursmi starp tām spilgtāku. Vai tiešām būtu iespējams, ka priekšnieks liek kopēt neskaitāmas kaudzes ar golfa kluba noteikumiem, lai tikai nodarbinātu un dabūtu prom no acīm apnicīgu darbinieku. Ikviens no rietumu domāšanas pārstāvjiem to uzskatītu par lieku un nogurdinošu nodarbi. Bet varbūt rietumu uztvere neļauj saskatīt, ka šāda nodarbe savā ziņā līdzinās meditācijai, kas ļauj izjust situāciju  un izprast uzdevuma būtību pavisam citā ne tikai tehniskā līmenī. Pie tādām un līdzīgām pārdomām mēs nonācām, domājot par Japānas un rietumu kultūru atšķirībām. Diskusiju vēl interesantāku padarīja tas, ka mūsu priekšstatiem un idejām par to, kas ir un kas varētu būt Japāna, piepulcējās klāt reālā pieredze. Viens no Grāmatu kluba diskusijas dalībniekiem pirms kāda laika pavadīja Japānā 3 nedēļas. Uzklausot viņa stāstus, neatlika vairs nekādu šaubu, ka grāmatas autore, kaut arī ir atstājusi vietu radošiem epitetiem un hiperbolām, tomēr pietiekami precīzi atspoguļoja japāņu domāšanu un dzīvesveidu.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru