Atskats uz F.Sagānas romānu „Nesaklātā gulta”

Trešdien 28. jūlijā mēs apspriedām XX gadsimta franču dramaturģes, kinoscenāriju autores un romānistes Fransuāzas Sagānas (1935-2004) grāmatu „Nesaklātā gulta.” Grāmata ir par jauna rakstnieka Eduāra un talantīgas aktrises Beatrises mīlestību. Lai arī šī grāmata nebija no biezajām, daži grāmatu kluba biedri pirms tikšanās atsūtīja ziņu, ka neesot tikuši līdz grāmatas beigām vai arī to, ka grāmata neesot īpaši „gājusi pie sirds.” Tāpēc uz tikšanos šoreiz bija atnākuši mazāk dalībnieku, toties mūsu pulks papildinājās ar vienu jaunu lasītāju.

"Mazais mīļais briesmonītis" - tā Sagānu savulaik nosauca viens no izcilākajiem Franču rakstniekiem Fransis Moriaks. “Sagāna brauca ar Jaguāru bez kurpēm un bieži iegriezās Montekarlo spēļu zālēs. Savu dzīvi viņa padarīja par kara lauku savu varoņu baudām un kaislībām. Ar viņu bija jautri, viņa mīlēja ātru, taču gudru dzīvi. Viņai bija daudzi mīnieki un mīlnieces.”

Fransuāza piedzima Dienvidfrancijā. Viņas īstais vārds bija Fransuāza Kvoreza un viņas iesauka ir Kikija. Fransuāza piedzima turīgu vecāku ģimenē. Savu vārdu Sagāna ieguva no Marsela Prusta Parīzes princeses - Sagānas. Studiju gados Sagāna vairāk laika pavada kafejnīcās nevis mācībās. 1953. g. viņa izkrita Sorbornas universitātes iestājeksāmenos. Tajā pašā vasarā viņa uzraksta darbu „Esiet sveicinātas skumjas” ("Bonjour Tristesse"), kurā viņas pašas vecuma meitene kritiski vēro sava tēva attiecības ar dažādām sievietēm. Šis darbs ātri iegūst atzinību un apbrīnu visā pasaulē.

Sagānas darbu pamatā ir pārliecinošs romantiskās mīlestības un seksualitātes tēlojums un psiholoģiski precīzs dažāda vecuma ļaužu savstarpējo attiecību apraksts. Lasītājam varētu likties interesanti, ka grāmata neiesaista varoņus ārējās pasaules notikumos, bet gan ar precīzi iedziļinās varoņu iekšējā pasaulē. Veicot šādu precīzu emocionālo „lāzerķirurģiju”, zūd stāsta spraigums. Šķiet, ka tieši sižeta trūkums šajā darbā garlaikoja dažus mūsu lasītājus. Tāpēc daži atzina, ka Sagānas "Esiet sveicināti skumjas" esot bijis interesantāks, jo tam bijis spraigāks sižets.

Grāmatu kluba diskusijā pārrunājām abu romāna personāžu attiecības, kurām fonu piešķir kaisle un Parīze. Sagāna atzinusi, ka viņas tēli maz līdzinās cilvēkiem, kurus viņa pazīst reālajā dzīvē. Šie tēli esot viņas uzburti, tāpēc viņa uzskatīja, ka māksla nevar un tai nav arī jāatspoguļo realitāte. Varbūt Beatrise un Eduārs nemaz nevar būt reāli mūsdienu sabiedrības prototipi? Daži mūsu diskusijas dalībnieki vērtēja personāžus, bet citiem patika tas, ka Sagāna pati nesniedz personāžu vērtējumu, bet precīzi reģistrē abu emociju uzplūdus un atplūdus. Ja arī būtu kaut kas tāds, ko mēs varētu mācīties no Beatrises un Eduāra, tas varētu būt viņu spēja apzināties savas jūtas, pārrunāt tās un būt atklātiem.

Ja Sagāna vēl šodien brauktu ar Jaguāru šajā dzīvē, viņu būtu grūti aicināt uz grāmatu klubiem, jo viņa parasti esot zaudējusi interesi par grāmatu un tēliem, kad grāmata ir uzrakstīta. Sagānas stils atstājis nospiedumus pat franču valodā. Ar jēdzienu „sagānisks” tiek apzimēts nostalģiskais, jautrais, mānīgais, frivolais un gaišais. Nobeigumā – daži Sagānas izteicieni:

„Skaudībai nav lielāku baiļu no smiekliem.”

Vienreiz Sagānai ticis jautāts, vai viņa ticot mīlestībai. Sagāna esot atbildējusi: „Vai Jūs jokojat! Es ticu kaislei. Nekam citam. Divus gadus, ne vairāk. Nu labi – trīs.” Jāpiebilst, ka Sagāna bija precējusies divas reizes 1958-1960 un no 1962-1963.

„Kleitai nav jēgas, ja vien tā nemudina vīriešus to Jums noģērbt”

„Ātrums ir ne zīmē, ne pierādījums, ne provokācija, ne izaicinājums, bet gan laimes sastāvdaļa.”

Uz nākošo reizi lasām vēl vienas franču autores Annas Gavaldas darbu „35 kilogrami cerības.”
Septembrī daudzi no mums iesāk vai atsāk savas skolas gaitas. Tāpēc grāmata par skolu būs vietā. Tiksimies pēc mūsu „atvaļinājuma” – trešdien 29. septembrī.

Sākums