pirmdiena, 2010. gada 4. janvāris

Kā mēs apspriedām Lietus pavēlnieku



Interesanta diskusija mums grāmatu klubā izvērtās par Sola Belova „Lietus pavēlnieku Hendersonu”. Interesanta tāpēc, ka domas par grāmatu dalījās un, ja tās varētu atzīmēt uz skalas starp patika un riebās, tad uz katra skalas punkta būtu pa kādam vērtējumam. Bija tādi, kas nespēja izlasīt grāmatu līdz galam, jo nepatika bija pārāk liela un bija arī tādi, kas uzskatīja to par labāko pēdējā laikā lasīto grāmatu. Nevar noliegt – galvenais varonis Hendersons īpašas simpātijas neizraisa – rupjš, agresīvs, nesavaldīgs mačo, kurš ļoti pieķēries savām cūkām, ko audzē fermā, bet mazāk uzmanības velta sievai un bērniem. Kaut arī Hendersons šķiet samērā degradēta personība, tomēr kolorīta un viņa skats pašam uz sevi no malas ir visai ironisks lai neteiktu komisks, jo sevi viņš neuztver nopietni. Līdz brīdim, kamēr nonāk Āfrikā un atrod tur savu Es. Nav jau tā, ka šis Es mētātos Āfrikas tuksneša vidū, lai atgūtu sirds mieru un iemācītos novērtēt un priecāties par tām lietām/ cilvēkiem, kas viņam doti, Hendersonam beidzot jāiesaistās arī tādos notikumos, kas ir jau ārpus viņa kontroles. Un, kā mēs diskutējot apjautām, tieši šo notikumu izraisītās spēcīgās, iepriekš nepiedzīvotās emocijas bija tas pēc kā viņš tiecās. Hendersonam jau viss bija dots no dzimšanas – bagātība, atpazīstams vārds un līdz ar to zināma ietekme, bet viņš nebija laimīgs. Daži uzskatīja, ka tieši tā arī radās konflikts starp nokārtoto dzīvi un Hendersona radošo, aktīvo personību.
Pats interesantākais tomēr bija tas, cik dažādi mēs katrs spējam uztvert vienu darbu – un nav jau runa tikai par patika vai nepatika, mēs katrs saskatījām un izcēlām grāmatā kādu niansi vai aspektu un ar to varējām padalīties ar citiem. Kāds pamanīja mīlestības līnija, kas vijas cauri visai grāmatai, cits dažādo kultūru un civilizāciju sadursmes, vēl cits personības identitātes meklējumus utt. un tā joprojām. Savukārt pats autors visticamāk mums novēlētu nevis meklēt simbolus vai apslēptas jēgas, bet vienkārši baudīt pašu stāstu kā piedzīvojumu. Nedēļu pirms iznāca grāmata “Lietus pavēlnieks Hendersons”, Sols Belovs publicē rakstu “New York Times”, kurā aicinājis nevērtēt tēlus kā simbolus.
(1) “Dziļajam lasītājam”, kas visur tiecas rast jēgu, brīžam iet secen baudījums no darbā attēlotajām detaļām, tēliem un emocijām.

Un Belovs ir uzrakstījis patiešām interesantu piedzīvojumu stāstu – ar neparastiem notikumiem, krāšņām detaļām, spilgtām emocijām. Varbūt brīžiem pārāk gariem dialogiem, kas dažiem no diskusijas dalībniekiem likās gari un bezjēdzīgi. Iespējams rakstnieks tajos gribējis tikai ievilināt kādu pārāk intelektuālu lasītāju, kas censtos atkodēt to slēpto nozīmi. Tāpēc ļausim, lai banāns šoreiz paliktu tikai banāns, tēvoci Freid!.

Piezīmes
(1) Bellow, Saul (15.02. 1959) The Search for Symbols, a Writer Warns, Misses All the Fun and Fact of the Story. The New York Times. Retrieved: 31.12.2009. Available:
http://www.nytimes.com/books/97/05/25/reviews/bellow-symbol.html

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru